Biežāk lietotie jēdzieni un tulkojumi

www.passipedia.com

skatīt vairāk:  http://passipedia.passiv.de/passipedia_en/passipedia_a-z

.

Pasīvā ēka (Passive house) ir būvniecības standarts, kurš vienlaicīgi atbilst visaugstākajām enerģijas taupīšanas, komforta, pieejamu izmaksu, un ekoloģiskajām prasībām.

Pasīvā ēka nav zīmola nosaukums, bet jebkuram pieejama un praksē pārbaudīta būvniecības koncepcija. Tā paredz, ka ēkas termālais komforts (ISO 7730) tiek sasniegts vienīgi ar svaigā ventilācijas gaisa sildīšanu vai dzesēšanu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu pietiekamu iekštelpu gaisa kvalitāti, bez papildu gaisa recirkulācijas (dabīgās vēdināšanas) palīdzības.

Tehniskie dati:

• Īpatnējais siltuma enerģijas patēriņš nepārsniedz 15 kWh/m² gadā, apkurei vai dzesēšanai;
• Apkures /vai dzesēšanas jauda nepārsniedz 10 W/ m².
• Primārās enerģijas patēriņš nepārsniedz 120 kWh/m² gadā.
• Pasīvās ēka ir hermētiska, gaiscaurlaidība nepārsniedz n₅₀ = 0.6/h pie 50 Pa spiediena starpības.

Konstrukcijas un inženiertīkli*:

• Ēkas norobežojošās konstrukcijas (sienas, jumts, grīdas uz grunts) raksturo zems siltuma caurlaidības koeficients, U-vērtība <0,15 W/m²K;

• Logi atbilst Pasīvās ēkas logu standartam, ar trīsslāņu stikla paketi, un U-vērtību <0,8 W/ m²K; un g-vērtību <0.5 (saules radiācijas caurlaidības koeficients stiklam, izteikts procentos);

• Norobežojošās konstrukcijas ir projektētas un izbūvētas bez termiskajiem tiltiem;

• Ventilācijas rekuperācijas sistēmas ar augstu siltuma  atgūšanas efektivitāti , >75% sertificētām Pasīvo ēku iekārtām, > 85% citām ventilācijas iekārtām.

• Ēkas apgaismojums un sadzīves iekārtas ir ar ļoti zemu enerģijas patēriņu (piem., A, A+, vai A++ klases iekārtas).

* – standartam doti Centrālās Eiropas parametri, Latvijai jāpiemēro aprēķina dati saskaņā ar Pasīvo ēku plānošanas programmu.

Pasīvās ēkas sertifikāts (Certified Passive House)

Pasīvās ēkas sertificē Pasīvo ēku institūts (PHI, Passivhaus Dienstleitung GmbH), vai citas organizācijas, kuras apstiprina Pasīvo ēku institūts. Galvenie sertifikācijas kritēriji ir:

• Īpatnējais siltuma enerģijas patēriņš nepārsniedz 15 kWh/m² gadā, apkurei vai dzesēšanai;
• Apkures /dzesēšanas jauda nepārsniedz 10W/ m²;
• Pie 50 Pa spiedienu starpības ēkas gaisa caurlaidība nepārsniedz n₅₀ = 0.6/h;
• Primārās enerģijas patēriņš nepārsniedz 120 kWh/m² gadā.

.

Pasīvās ēkas būvelementi (Passive House suitable components)

Pasīvas ēkas būvniecībā nepieciešami augstas kvalitātes būvelementi: logu rāmji bez termiskajiem tiltiem; stiklojums ar augstu saules radiācijas caurlaidību; ventilācijas iekārtas ar augstu siltuma atgūšanas efektivitāti, būvdetaļu savienojuma mezgli bez termiskajiem tiltiem, kompakti siltumūkņi, un citi būvelementi. Ražotāju sniegtā informācija bieži vien ir nepilnīga.

Pasīvo ēku institūts Darmštatē (www.passiv.de ) ir neatkarīga organizācija, kas pēc vienotiem kritērijiem pārbauda un ar sertifikātu apliecina produktu atbilstību pielietošanai Pasīvo ēku būvniecībā.

.

Rekonstrukcija ar Pasīvās mājas elementiem (Refurbishments with Passive House components)

Vispārējās prasības. Noteiktā aprēķina metode ir Pasīvo ēku plānošanas programma (PHPP), tiecoties uz pēc iespējas lielāku enerģijas ietaupījumu visos tehniskajos risinājumos, ieskaitot nākotnes ekonomiskos ieguvumus. Patlaban izstrādātā aprēķinu metodika ir piemērota Centrālās Eiropas aukstajiem un mērenajiem klimatiem.

Īpatnējais siltuma enerģijas patēriņš (QH) nepārsniedz 25 kWh/m² gadā, , vai saskaņā ar EnerPHit standartu (www.passiv.de)_

Primārās enerģijas patēriņa aprē

ķins: PE≤120 kWh/m²gadā + ((QH – 15 kWh/(m² gadā))*1.2)

Īpaši jāpievērš uzmanība jāpievērš konstrukciju aizsardzībai no mitruma, pēc siltumizolācijas izbūves darbiem. Ēka ir hermētiska, tās gaisa caurlaidība nepārsniedz n₅₀ = 1.0 1/h pie 50 Pa spiediena starpības, taču uzstādot par mērķi n₅₀ = 0.6 1/h. Logiem jāatbilst Pasīvās ēkas logu standartam, ar trīsslāņu stikla paketi, un U-vērtību <0,8 W/ m²K; un g-vērtību ≥0.5 (saules radiācijas caurlaidības koeficients stiklam). Ja specifisku rekonstrukcijas nosacījumu dēļ šādus logus nevar uzstādīt, siltuma zudumi no logiem jākompensē ar sildķermeņiem.

.

PHPP – Pasīvo ēku plānošanas programma (Passive House Planning Package)

Apkurināmo telpu kopējā platība (Treated floor area – TFA)

Ēkas īpatnējais siltumenerģijas patēriņš (Specific space heat demand)

Ēkas īpatnējais Primārās enerģijas patēriņš (Specific primary energy demand)

Ēkas norobežojošo konstrukciju hermētiskums jeb gaisnecaurlaidiba (Airtightness of building envelope)

Hermētiska jeb gaisnecaurlaidīga konstrukcija (Airtight construction)

Ēkas hermētiskuma jeb gaisnecaurlaidības tests, saukts arī par spiediena testu (Airtightness or Blower door test)

Ēkas norobežojošās konstrukcijas (Building envelope or thermal envelope)

Termiskais tilts, arī aukstuma tiltiņš (Thermal bridge)

Konstrukcijas bez termiskajiem tiltiem (Thermal bridge free design)

U – vērtība: siltuma caurlaidības koeficients  [W/m²K] (heat transfer coefficient)

R- vērtība: konstrukcijas siltuma pretestības mērvienība [m²K/ W] (Thermal resistance)

Λ vērtība: materiāla siltumvadītspējas koeficienets [W/m*K] (Thermal conductivity)

Ventilācijas sistēma ar rekuperāciju, jeb siltuma atgūšanu (Recuperation ventilation system)

Saules kolektori karstā ūdens sagatavošanai (Solar collectors for hot water)

Fotoelementii jeb saules baterijas (Photovoltaics, PV)

Kompaktais situmsūknis (compact heat pump unit) Pasīvā ēkā kompaktais siltumsūknis apvieno apkures, ventilācijas un karstā ūdens sagatavošanas funkcijas.

Iekštelpu gaisa kvalitāte (Indoor air quality)

Iekštelpu termālais komforts (Indoor thermal comfort) ir jēdziens, kas apzīmē tādu komforta līmeni, kurā iekšējo virsmu (sienu, grīdas, griestu, logu) temperatūra neatšķiras no telpas temperatūras vairāk kā par 3 kelviniem (grādiem), nerada caurvēja un vilkmes sajūtu iemītniekiem. Šāds komforta līmenis īstenojams ar kvalitatīvu siltumizolāciju un Pasīvās ēkas logiem, nodrošinot ļoti zemu konstrukciju siltumcaurlaidību.

Termogrāfijas tests (Thermography): ar infrasarkano staru kameras palīdzību atspoguļo ēkas termālo situāciju. Ar termogrāfiskās pārbaudes palīdzību iespējams noteikt siltuma un mitruma izolācijas defektus vai potenciālas problēmas gan ēkām būvniecības stadijā, gan esošām ēkām.

Primary Energy – Primārā enerģija  (PE) ir enerģija no dabas resursiem, kas nekādā veida nav bijusi pakļauta pārstrādei. Tās avoti var būt atjaunojami (saule, vējš, biomasa), vai neatjaunojami  (jēlnafta, dabasgāze, ogles).

End Energy – Gala (piegādātā) enerģija (GE) ir enerģija, ko saņem patērētājs pēc pārveidošanas: degviela, attīrītas ogles, attīrīta dabasgāze, elektrība. Aprēķinā ir ietvertas emisijas, ko rada enerģijas izejvielu pārstrāde, un transportēšana līdz piegādātājam.

Net Energy – Neto (faktiski patērētā) enerģija  (NE) ir enerģija, ko faktiski patērētājs izmanto, ņemot vērā iekārtu lietderības koeficientus un zudumus.

Termins Nulles enerģijas ēka (Zero Energy Building) attiecināms uz ēkas Neto (faktiski patērētās) enerģijas balansu pret atjaunojamiem enerģijas

resursiem (AER), neiekļaujot būvmateriālu ieguvē, ražošanā uz transportā ietverto enerģiju.

NE – AER ≤ 0

Termins Nulles emisiju ēka (Zero Emission Building) attiecināms uz ēkām, kuru analīzē ņemta vērā gan būvmateriālu ieguvē, ražošanā uz transportā ietvertās enerģijas emisijas, gan primārās enerģijas faktors.

(PE + BE + TE) -  AER ≤ 0

Iekļautā enerģija (Embedded energy) ir enerģijas daudzums, kas ietverts produktā vai materiālā, visā tā dzīves ciklā: enerģija, kas izlietota iegūstot izejvielas, ražojot, transportējot, ekspluatējot un pārstrādājot produktu); parasti izteikta ar globālās sasilšanas koeficientu (GWP – global warming potential) kā izlietotās enerģijas daudzums, ekvivalents CO₂ uz 1 kg produkta [kg CO2 eq.].

.

Pasīvās ēkas standarts

Vairākās ES valstīs jau divus gadu desmitus īsteno un novēro ēkas, kuras būvētas vai renovētas pasīvās ēkas enerģijas standartā. Šādām ēkām nav nepieciešama ierastā apkures sistēma, tās ir ārkārtīgi efektīvas ekspluatācijā – galvenais to pamatrādītājs ir siltumenerģijas patēriņš <15 KWh/kvm gadā, vienlaicīgi nodrošinot visaugstāko iekštelpu mikroklimata kvalitāti. Šāda veida būvniecība ir ne tikai kļuvusi par standartu vairāku Austrijas, Vācijas un Šveices pašvaldību iepirkumos, bet arī kalpo par pamatu EP aicinājumam EK noteikt prasību visām ES dalībvalstīm no 2019. gada 1.janvāra noteikt nulles emisijas ēkas par vispārēju būvnormatīvu jaunbūvēm, kā arī pieprasīt nacionālo pasīva standarta ēku būvniecības  programmu īstenošanu dalībvalstīs jau pirms šī termiņa. Pasīvo ēku tehnoloģiju, būvniecības paņēmienu pilnveidošana un komponentu ražošana jau kļuvusi par attīstītu industriju, kas ļāvis ievērojami samazināt šo ēku būvizmaksas. Šodien varam būt pārliecināti, ka pasīvās ēkas standarts ir īpaši piemērots sabiedrisku ēku renovācijā un būtiski nepaaugstina izmaksas, turklāt sniedz nesalīdzināmu (vismaz 10-kārtīgu) enerģijas ekonomiju un augstu lietotāju komfortu, kā arī novērš vajadzību ilgtermiņā veikt papildus energoefektivitātes pasākumus, daudzkārtīgi samazina CO2 izmešus atmosfērā.

Pasīvās ēkas galvenie komponenti un īpatnības Latvijas klimatiskajos apstākļos ir:

• teicama siltumizolācija, ārējo norobežojošo konstrukciju U<0,10 W/(m²K), atbilst koka karkasa konstrukcijai ar vismaz 400 mm siltumizolācijas pildījumu;
• trīskāršs  stiklojums un papildus izolēti logu rāmji, lai sasniegtu loga kopējo U- vērtību <0,8 W/(m²K);
• ēkas norobežojošām konstrukcijām jābūt pietiekoši blīvām. Gaisa apmaiņa caur tām nedrīkst pārsniegt 0.6 ēkas gaisa tilpumus stundā pie spiediena 50 Pa;
• ēkā jāierīko mehāniska vēdināšanas sistēma ar siltuma atgūšanu (rekuperāciju). Tās lietderības koeficients nedrīkst būt zemāks par 80%;
• karstā ūdens sagatavošanai jālieto atjaunojami energoresursi un efektīvi inženiertehniskie risinājumi’;
• jālieto energoefektīvas apgaismojuma un citas elektroiekārtas.

Rezultātā ēku varam apsildīt ar vēdināšanas sistēmas piegādāto svaigo gaisu, to nedaudz piesildot, ja maksimālā apkures slodze ir ne augstāka par 10 W/m². Siltumenerģijas patēriņš apkurei ir 15 KWh/m² gadā. Ēkā nav nepieciešama tradicionālā apkures sistēma, tajā ir svaigs gaiss un komfortabls mikroklimats. Norobežojošo konstrukciju iekšējo virsmu temperatūra ir vienāda vai tuva telpas gaisa temperatūrai, nodrošinot augstu lietotāja komfortu (nav t.s. „aukstuma starojuma” un intensīvas gaisa konvekcijas kustības).